Lietotājiem

Ieiet portālā
Aizmirsi paroli?

Vēl neesi lietotājs?

Kļūt par lietotāju
atbalstitaju-logo
SIF_logo_krasains_pamata_RGB


Šī mājas lapa ir veidota ar Latvijas un Šveices sadarbības programmas finansiālu atbalstu. Par mājas lapas saturu atbild Invalīdu un viņu draugu apvienība „Apeirons”

Epilepsija

publicēts: 22.04.2012 | autors: Laura Veličko, «Marta» | Birkas: Veseliba, Epilepsija
Ziņot par neatbilstošu saturu

Šo slimību aprakstījis jau Hipokrāts pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Antīkajā Grieķijā to saistīja ar maģiju un burvestībām. Uzskatīja, ka cilvēkā ir iemiesojies sātans, ka tā ir kā sods par grēcīgu dzīvi. Senajā Romā domāja, ka šī slimība ir lipīga, tādēļ slimie cilvēki slēpās vientuļos apvidos. Ar šo slimību slimojis Sokrāts, Platons, Kaligula un Petrarka, tādēļ parādījās uzskats, ka tā ir ģēniju slimība. 18. gs šādus slimniekus ievietoja trako namos. Bet vēl mūsdienās šie maldīgie priekšstati nav īpaši mainījušies.

Ko gan mēs zinām par slimību, ar kuru slimo 0,8% iedzīvotāju? Ko gan mēs zinām par epilepsiju? Lai izprastu ar epilepsiju slimo cilvēku dzīves kvalitāti, «Marta» sarunājās ar bērnu neiroloģi Baibu Norīti.


Epilepsija nav garīga slimība


Daudzi uzskata, ka epilepsija ir garīga slimība, taču tas ir absolūti nepareizi. Tā nav garīga saslimšana. Pārsvarā cilvēki zina tikai par lielo lēkmi, kad cilvēks nokrīt un viņam ir putas uz lūpām, taču tas ir tikai viens no epilepsijas veidiem. Šūnās rodas uzbudinājums, un šis uzbudinājums kā izlāde, kā zibens spēriens izpaužas lēkmē. Taču starp lēkmēm cilvēks ir pilnīgi vesels. Tikai ļoti mazam procentam epilepsijas slimnieku ir garīgi traucējumi. Ir veikti pētījumi, un atklāts, ka uz pasaules apmēram 50 miljoniem cilvēku ir epilepsija, taču viņi visi nav garīgi slimi. Sabiedrības viedoklis veidojas tikai par šo vienu lielo lēkmi, kas tiešām izskatās briesmīgi, taču tādēļ jau nevar uzskatīt ar epilepsiju slimo cilvēku par garīgi slimu.


70% epilepsijas slimnieku pilnīgi izārstējas


Epilepsijas rašanos un iespējamību nevar prognozēt. Epilepsija var attīstīties pēc traumām, infekcijas slimībām, arī bērniem, kuriem bijušas problēmas intrauterinajā periodā, vai pēcdzemdību traumas.
Starp epilepsijas lēkmēm cilvēks ir pilnīgi normāls, dzer zāles un 70% gadī-jumu pilnīgi izārstējas. Var sasniegt tādu stāvokli, kad lēkmes neatkārtojas arī tad, ja zāles nelieto. Bērniem mēdz būt arī labdabīgā epilepsija, kas saistīta ar smadzeņu nobriešanu. Smadzenes attīstās līdz 16 gadu vecumam, un ir kaut kāds faktors, kas šo attīstību kavē. Šai laikā var attīstīties epilepsija, kas 16 gados beidzas, jo smadzenes ir attīstījušās. Tomēr arī šie gadījumi jāārstē, jo lēkmes laikā smadzeņu šūnas iet bojā un rodas rēta smadzeņu audos, kas vairs nav labdabīgi


30% smagie gadījumi


Šiem cilvēkiem ir vissmagāk, bieži viņus pārņem bezcerība un dusmas, ka viņus nespēj izārstēt. Šiem cilvēkiem ir īpaši grūti sadzīvot ar krītamo kaiti. Lēkmes var notikt bieži. 25% pacientu pat atzinuši, ka viņiem nav cilvēka, kas sniegtu psiholoģisku un emocionālu atbalstu, taču tas nenozīmē, ka šie cilvēki dzīvo vieni, bez ģimenēm: viņus vienkārši nesaprot vai negrib saprast. Var jau saprast to, ka cilvēks grib darīt visu, lai izārstētu šo slimību. Tomēr nekur — ne Eiropā, ne arī visā
pārējā pasaulē — epilepsiju neārstē homeopāti un ekstrasensi; liekas, tikai Latvijā cilvēki ir iedomājušies, ka dziednieki to var izārstēt. Ja tomēr ir vēlme apmeklēt dziedniekus, nekādā gadījumā nedrīkst atmest zāļu lietošanu.


Pētījums par epilepsijas slimnieku dzīves kvalitāti


Latvijā ir veikts pētījums, kurā tika aptaujāti 70 epilepsijas slimnieki un 30 slimo bērnu vecāki. Šajā pētījumā tika atklāti pārsteidzoši dati par to, kā epileptiķiem nākas saskarties ar sabiedrības negatīvo attieksmi. Taču bērna slimība ļoti ietekmējusi arī ģimenes savstarpējās attiecības, to atzinuši 60% aptaujāto. Šajās ģimeņu nesaskaņās bija gan vecāku šķiršanās, gan tēva aiziešana no ģimenes, pat bērnu atstāšana vecvecāku aprūpē. Viens no biežākajiem ģimeņu nesaskaņas iemesliem ir vainīgā meklēšana, sastopoties ar slimību.


Problēma — sabiedrības attieksme


Tomēr vissmagākā epilepsijas slimniekiem ir sabiedrības attieksme. Sabied-rība nav informēta par epilepsiju, un arī attieksme nav īpaši mainījusies vairāku gadsimtu laikā. Vecāki ir spiesti slēpt savu bērnu slimību, lai citi par bērniem neņirgātos un tos neapceltu. Maziem bērniem tiek atteikta iespēja apmeklēt bēr-nudārzu, izlasot diagnozi vien, skolēni tiek nosūtīti mājas apmācībā, kaut gan pasniedzēji nekad nav redzējuši lēkmi skolēnam. Taču kāpēc gan bērnam, kurš ir tikpat dzīvespriecīgs, aktīvs un sabiedrisks kā citi, likt būt pilnīgi izolētam no sabiedrības? 24% vecāku ir izjutuši negatīvu skolotāju un audzinātāju attieksmi pret bērnu. Taču, ja pasniedzēju attieksmi varētu norakstīt uz bailēm par lielo atbildību, tad kā lai izskaidro to, ka 33% epilepsijas slimnieku izjūt negatīvu attieksmi no kolēģu un vadības puses.
Cilvēkiem, kuri slimo ar epilepsiju, gandrīz nekas nav liegts, vienīgi viņi ne-drīkst braukt ar automašīnu, bet tā vairāk ir valsts nesakārtotība — jo ir tādas epi-lepsijas formas, kas izpaužas tikai miegā, tomēr arī šiem cilvēkiem ir liedz vadīt auto. Epilepsijas slimniekiem ir jānormē laiks, ko viņi pavada pie datora vai televizora, jo gaismas mirgošana var izsaukt lēkmi.
Tomēr, iespējams, sabiedrības attieksmes dēļ 80% vecāku atzīmē, ka slimības dēļ bērns ir spiests atteikties no sporta nodarbībām, dejošanas, dziedāšanas un citām nodarbēm. Kopš parādījušās lēkmes ar savu hobiju pārtraukuši nodarboties 66% epilepsijas slimnieku.
Pēc izārstēšanās viņi ir tādi kā visi, ja vien… Bieži vien vajag tikai nedaudz vairāk par diviem gadiem, lai pilnīgi izārstētos no epilepsijas. Tad lēkmes nekad vairs neatkārtojas. Slimība neatgādina par sevi, ja vien šo cilvēku slimības laikā nav ietekmējusi sabiedrības attieksmi.


Kā rīkoties, redzot epilepsijas lēkmi


Sabiedrībā pastāv daudz maldīgu priekšstatu, ka lēkmes laikā cilvēkam mutē jāliek grāmata, karote vai vēl kādi priekšmeti. Taču to nedrīkst darīt, jo lēkmes laikā cilvēks ir bezsamaņā un tikai sakodīs grāmatu vai pārkodīs karoti, izlauzīs zobus un aizrīsies. Jo vairāk cilvēku aiztiek lēkmes laikā, jo ilgāk šī lēkme turpinās. Vajadzētu nolikt cilvēku uz sāniem, lai viņš neaizrijas. Parasti lēkme ilgst no 1 līdz 3 minūtēm.
Tikai tad, ja lēkme ir ilgāka, būtu jāsauc ātrā palīdzība. Kad lēkme beidzas, cilvēks kļūst miegains, tāpēc vajadzētu painteresēties, kur viņš dzīvo un vai pats varēs tikt uz mājām.
Tikai mēs paši varam atvieglot ne vien ar epilepsiju, bet arī ar citām slimībām sirgstošu cilvēku dzīvi, sniedzot viņiem atbalstu un sapratni.

Lai pievienotu komentāru nepieciešams reģistrēties